Tags

, , , , ,

Šodien atkal pa ilgiem laikiem sanāca pastaigāt pa apģērbu veikaliem – konkrēti tiem, kuri ir Dominā. Domāju paskatīšos sev kādu košu džemperi, blūzi vai vismaz kleitu. Bet nav. Viss pelēcīgos toņos, brūns, melns, netīri violets. Nesaprotu, kur ir palicis koši dzeltenais, priecīgi sarkanais, sulīgi zaļais? Viss kaut kāds ne tāds – pelēcīgs, drūms, ož pēc krīzes, nelaimes un dubļiem. Nebrīnos ka tirgotājiem neiet – es ieejot veikalā vispirms pārlaižu acis sortimentam, ja pie kaut kā skatiens aizķeras, tad arī eju dziļāk un apskatos, bet šajā drūmajā masā nekur nekas neaizķeras. Bēdīgi.

Vēl bēdīgāk palika, kad apskatījos cenas. Un vairs nebrīnījos kāpēc dažos veikalos (pat salīdzinoši demokratiskajā Sepaala) nav neviena cilvēka. Arī man roka necēlās no maciņa vilkt ārā karti un iegādaties kaut ko nebūt jaunu. Dārga pelēcība. Bet laiakm jau ļauži tomēr kaut ko no tā visa pērk, jo gaiteņos staigātāji bija tāda pati drūma masa kā veikalos – saplūst vienā pūlī no kura neviens neizceļas. Sievietes gan piedomā par kādu sīkumiņu – rozīnīti, bet tā kā ar tādām rozīnēm staigā katra otrā, tad arī no tā nav nekāda jēga.