Vienmēr esmu bijusi miera mika, kas neuztraucas par visādām muļķībām un slīd pa dzīvi ziņu neietekmēta. Pēdējo nedēļu laikā esmu tā pārvērtusies – naktīs nespēju gulēt, par visu uztraucos. Vakar pat – mazais nokrita un atsitās ar galvu pret galda kāju. Nu parasti es būtu samīļojusi nomierinājusi un dzīvojusi tālāk – tak, pie staigāšanas procesa apgūšanas, krišana ir ļoti loģiska un normāla piedeva. Bet pēkšņi smadzenēs nozibēja visa uzsūktā informācija – zīdaiņu pēkšņās naves sindroms, Hausā pēc nedēļām uzpeldošas hematomas, nosmakšana segā un citas briesmu lietas. Viss beidzās ar to, ka mazā gultiņa tika aizstiepta uz mūsu guļamistabu, un, tiklīdz nedzirdēju nekādas skaņas, tā līdu pārbaudīt vai elpo. Naktī dzirdot aiz loga skaņu un bļaustīšanos – lienu pie loga skatīties vai kāds nedemolē mašīnu, vīrietis ilgāk brauc no darba mājās – man jau rādās avārijas ar Cobra cienīgiem mašīnu lidojumiem un sprādzieniem. Manī ir ieperinājušās paniskas bailes zaudēt tos, kurus mīlu. Un vainoju pie tā informācijas pārprodukciju.

Atverot tvnet.lv, delfi.lv vai apollo.lv, pirmie raksti ir par valdības nebūšanām, un tālākie tikai par dažādām šausmu lietām: meita-slepkava, suņu mocītāji, eņģeļu slimie bērni (kuri starp citu izsauc nevis līdzjūtību un vēlmi palīdzēt, bet liek ciešāk uzraudzīt savu bērnu un skriet ar mazākajām aizdomām par vienalga ko pie ārsta), pedofili, un vēl, un vēl…. Cik var?!!? Pēc svētkiem atkal ziņos nevis, cik jauki un skaisti bijuši koncerti baznīcās, tirdziņi un citas jaukas lietas, bet cik dzērājšoferu noķerts, cik nositušies uz ceļiem un par cik naudiņām šī gada Ziemassvētki patukšojuši iedzīvotāju makus.

No visiem šiem šausmu stāstiem griežas galva. Pat vairs nebrīnos, ka izejot ārā neviens neizskatās priecīgs, kur nu vēl laimīgs. Zinu, ka kādam noteikti niezēs pirksti pateikt, ka nav ko lasīt un skatīties to visu, bet! esot šobrīd bērna kopšanas atvaļinājumā, bez vadīšanas tiesībām, un ar ratiem pa aukstumu tālu neaiziesi (kaut gan kur tālu iesi savā mikrorajonā – no veikala uz veikalu?). Vairāk laika sanāk pavadīt tieši mājās, bet gribas arī zināt, kas notiek, kas jauns, aktuāls. Citādāk liela daļa sieviešu šajā dzīves posmā pēkšņi kļūst diezgan padumjas – zina visu par bērnu biezeņiem, kakām un pamperiem, bet nezin, kurš tagad premjers 😀

Tās visas domas beidz mani nost. Ja vēl būtu vienkārši satraukums, bet zinot par domu materializāciju, baidos arī par to, ka ar šādiem uztraukumiem, bailēm vēl to visu arī piesaukšu, jo agrāk vai vēlāk viss, kas man ir bijis iesēdies galvā, arī notiek. Kā lai iztīra galvu? Kā nedomāt visas šausmas? Iebāzt galvu smiltīs un nelasīt sliktas ziņas nezinot vispār neko, kas notiek? Bet vai tas vispār ir iespējams?