Tags

, ,

Šķiet, ka katra biroja dzīve nav iedomājama bez kafijas. Maltas, pupiņu, šķīstošās -vienalga! Kafija ir biroja ļaužu asinis, kas šķiet dažiem patiešām jau vēnās rit.

Arī man pirms pāris mēnešiem vēl kafija bija dienišķais dzēriens. Krūzīte pirms brokastīm, papīra glāzīte ar brokastīm, neiztrūkstošā krūze blakus datorpelei visas dienas garumā. Melns rūgts dzēriens, jo cukurs vai piens man tikai izbojā kafijas garšu. Ooo, kafijas garša. Šķita, ka darbā dzertā ir gana laba. Vismaz labāka kā vecāku virtuvē parasti sastopamā Merrild, kas visbiežāk šķita garšojam pēc ieskābušas sulas, vai Paulig, kas vienmēr šķiet par maz iebērta krūzītē. Mājās vienmēr stāvēja Dallmayer Prodomo, kas bija gana laba. Jā, bija gana laba, līdz es pagaršoju pilnīgi atšķirīgu kafiju.

Mājās parasti kafiju izdzeru vienu krūzīti no rīta un to pašu bieži vien aizstāju ar tēju, lai organisms atgūtos no darba dienu pārpatēriņa. Tāpēc var uzskatīt, ka paciņa Cafe Liegeois nonāca pie manis nejauši un tieši atvaļinājuma laikā. Kafija, kas bija atšķirīga no līdz šim dzertajām. Tajā nebija ne miņas no pārgrauzdētu riekstu rūgtuma, krāsa vairs nebija melna, bet gan krēmīgi brūna un aromāts – mmmm 🙂 Patīkams pārsteigums bija skābums. Jā jā, tas pats skābums, kas man nepatīk Merrild šeit bija tik maz jūtams, tik maigs, ka bija tikai kā atblāzma. Jāsaka, ka reizēm pietiek ar vienu tasīti atšķirīgas, lai mainītos domas par dzērienu kopumā. 

coffee