Kā man patīk sīkie dzīves prieciņi, tas, ka vari tos atrast it visur un it visā. Kaut vai šodiena – agra celšanās, haotiska skriešana, bet kad skrējiena mērķi ir sasniegti, sākas prieciņš.
Ikdienā kā kārtīgs mietpilsonis sēžu savā rajonā, vienu reizi dienā apskrienu pa svarīgākajiem punktiem, bet te – veselas 2 nedēļas, kad ir noteikti jābūt centrā uz 20min. Bet labākais ir pēc tām 20min: mazais prieciņš, paņemot Coffee Inn vai Narvesenā papīra glāzīti ar karstu kafiju un lēnām doties mājupvedošā autobusa virzienā. No krastmalas, cauri Līvu laukumu, ar lieliem līkumiem caur Bastejkalnu, riņķis ap katedrāli. It kā sīkums, bet tā sirdi silda. Viss košs, zeme klāta lapām, gaiss tik rudenīgs, pildīts ar kūpošas tējas un kanēļa cepumu auru. Lēnām ejot ir laiks pavērst skatu augšup un beidzot saskatīt, cik skaista ir Rīga. Mājas kā mākslas darbi, parki un skvēri tik aicinoši, šur tur kāds ielu muzikants. Sajūta nedaudz kā ceļojuma laikā, kad jātver katrs iespaids, katrs mirklis, jo tas ātri beigsies. Pat neliela līņāšana nespēj izbojāt dejojošo sajūtu, kad liekas, ka dzīve ir netverami skaista. Gribas griezties un virpuļot kā krīštošai lapai, ļauties vēja pūsmai un minēt, kur tā tevi aiznesīs…