Vai esi gatavs atteikties?

Uz šīm pārdomām mani uzvedināja pēdējo nedēļu sarunas, blogi, arī pašas izjūtas. No kā un kādā mērā mēs esam atteikties veselīga dzīvesveida dēļ. Šoreiz tieši par pārtiku.

Daudzas mainot dzīvesstilu to dara strauji “no pirmdienas vairāk ne…” stilā. Pirmās nedēļas apņēmība ir augsta, idejas “ko vēl es varu mainīt” kā mājas – lielas, augstas un cēlas, bet… Pēkšņi pēc dažām nedēļām rodas emocionāls nogurums, neapmierinātība, dusmas uz mājiniekiem, kuri nemainās līdz ar jums un turpina mājās nest gan saldumus, gan treknus sierus, majonēzi, desas. Agrāk slinkuma dienās uzcepāt pelmeņus? Tagad burkšķot meklējat dārzeņus, skaitāt, cik maizes šķēlītes jau ir apēstas un cik vēl drīkst. Labā apņemšanās sāk šķobīties, un roka slīd. Tā ieslīd cepumu turzā, kūciņu šķīvī un rosola bļodā. Pasarg dievs, ja tādā brīdī tuvumā ir šokolāde – pie viena gabaliņa būs neiespējami apstāties, mutē pazudīs visa tāfelīte.

Kas seko tam? Protams – sirdsapziņas mokas! Sirdsapziņa grauž, baksta un īd – “Nu, kā Tu tā varēji? Kauna nemaz nav? Noteikti rīt svari rādīs par puskilogramu vairāk!” Vienas dienas grēkus var pārdzīvot, un, “atstrādājot” sporta zālē, sirdsapziņu apklusināt. Bet, ja roka slīd jau pusi nedēļas? Mēģinām sevi savākt, vēl stingrāk ierobežot, līdz daļa tievētkāro cilvēku var nonākt līdz dzeltenejā presē lasītiem vārdiem – ēšanas traucējumi, anoreksija, bulīmija. Domājiet, ka tie attiecas tikai uz izlaidīgām zvaigznēm un modelēm? Nekā nebija! Tikpat ļoti tas attiecas arī uz mums – parastajiem mirstīgajiem.

Bulīmiķus pūlī grūtāk pamanīt, jo vizuāli viņi ne ar ko neatšķiras no parastiem cilvēkiem. Vidēja miesasbūve, ēd ar apetīti un garšīgi, iespējams šad tad sporto. Tādēļ viņiem “vieglāk” dzīvot savu dzīvi, jo uz labierīcībām neviens neies līdzi pārbaudīt, vai tikai cilvēks nemēģina atbrīvoties no kuņģa satura. Tādēļ šo ceļu izvēlas visbiežāk, jo nav jādomā nekādi meli, neviens neko nemana, tikai jātur pa rokai zobubirste un elpu atsvaidzinoši līdzekļi.

Anorektiķiem dzīve grūtāka. Apsēstība parasti sākas divos veidos: ar pievēršanos veselīgam dzīvesveidam, veģetārismam, vegānismam, pārejot uz svaigēšanu, samazinot porcijas, treknumus un aizejot pilnīgās galējībās. Un otrs veids, kuram vairāk pieslienas tie, kuriem slinkums studēt un ievērot konkrēta dzīvesveida pamatprincipus,- treknumu un saldumu izslēgšanu no ēdienkartes, tad seko gaļa, miltu produkti, graudaugi, piena produkti, kamēr beigu beigās paliek dārzeņi, kuri palēnām arī tiek atmesti. Anorektiķa acīs visdrošākie šķiet ir gurķi un tomāti – daudz ūdens, maz “sliktā”. Ar katru porcijas samazinājumu aug azarts un apmierinātība ar sevi, palielinās vēlme pārbaudīt “ja nu es varu vēl mazāk, vēl liesāk?” Lai ātrāk un labāk svars mazinātos, pievienojas arī sporta apsēstība. Ne mirkli nedrīkst būt mierā – jākustās, jādedzina kalorijas. Un papildus jādomā meli, kāpēc konkrētajā ēdienreizē neko īsti neesi apēdis. Ja sākumā vari aizbildināties ar kādu lieku kilogramu, pēc tam ar paēšanu kaut kur citur, tad vēlāk jau jāsāk likt lietā iztēle pēc pilnas programmas, jo visi jau būs pamanījuši “kaulus un ādu” un uzmācīgi mēģinās jūs pabarot.

Tā nu apskatot sekas, atgriezīšos pie pirmatnējā ļaunuma – sirdsapziņas. Tā nav jāapklusina. Jāsaprot kā panākt, lai tā vispār nesāktu īdēt. Jāapdomā no kā Tu spēj atteikties, bet kas ir tas, bez kā dzīvot nevari. Piemēram, es kopš pavasara žmiedzos un nepirku Lāču mandeļu trīstūrīšus ar medu, jo likās, ka neadekvāta cena. Tad pirms mēneša visos veikalos beidzot tiem bija akcija, kā jums šķiet, es tos nopirku? Protams, ka jā! Un apēdu pusi kastītes bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem, jo es tā biju ilgojusies, sapņojusi par katru to mutē kūstošo gabaliņu. Turpretī stendam, kurā bija vērā ņemamas atlaides dažādām kūkām, es spēju paiet garām pat acis nepamirkšķinot. Katram ir savas vājības, kuras nevajag apspiest vai mēģināt aizstāt ar kaut ko veselīgāku (nekad neesmu varējusi saprast kā var bulciņu aizstāt ar žāvētu augli, karoti medus vai ievārījuma. Tas ne tikai negaršo līdzīgi, bet nesniedz ne pusi tās baudas, ko piemēram maza cukurota “Austiņa”). Padomā, vai esi gatava visu dzīvi atteikties no tiem? Tāpat kā nekad neēst krējumu, sviestu, treknāku gaļu vai kūkas? Es neesmu, jo man garšo, un es nespēju ēdienu uztvert kā degvielu.

Tad nu esmu atradusi zelta vidusceļu – ēdu visu, bet nedaudz. Nepārēdos un nestaigāju badā. Nekrītu izmisumā, ja sanāk apēst kūkas gabalu, un neierobežoju sevi ar mazu šķēlīti, bet apēdu normālu gabaliņu, tādu kā visi citi, jo kūkas taču mēs neēdam katru dienu, vai ne? Vienīgais, ko joprojām nelietoju, ir trekna cūkgaļa, šmorētas gaļas krējumainās mērcēs, kartupeļi. Īsti tos negribas un arī nevajag, jo šādi ēdot 10 savas apzinātās bērnības gadus vienmēr biju apalīga. Iespējams, ja es visu darītu ļoti godīgi visu laiku, mans svara zudums būtu krietni labāks, bet es 3x niknāka un nelaimīgāka. Labāk tomēr nevis kārna un nikna, bet nedaudz apaļīga, apmierināta un laimīga.

Tātad beidziet stresot par apēstiem cepumiņiem, šokolādes gabaliņiem un kūku krikšiem! Ēdiet visu, bet ar mēru! Sportojiet! Ejiet sabiedrībā un baudiet dzīvi! Lai arī svars kūst lēnāk, tas pazudīs ar prieku un pavisam, nevis, beidzoties diētai, veselības kūrei vai apņēmībai, atgriezīsies, turklāt dubultā!

5 Replies to “Vai esi gatavs atteikties?”

  1. Paldies Tev par tiem noslēguma vārdiem. Tieši nodomāju – visa vaina pārmērībās. Mērenums ir atslēgas vārds. Jāklausa arī savs ķermenis. Turklāt – ĒST IR FORŠI!

  2. Am.. bulīmiķus vislabāk atpazīst zobārsti, jo zobi, regulāri nonākot saskarē ar kuņģa skābi, sāk zaudēt emalju.

Leave a Reply