Slinkummaiss manī nav miris! Kopš pēdējā ieraksta ir pagājis pusotrs gads, un varētu domāt, ka viss ir super duper, esmu slaida slieka jau gadu vismaz. Skuju!

Rudentiņš, kā jau bagāts vīrs, atnāca ar pilniem maisiem ābolu, kūciņu, bulciņu, šmorējumu, un, aidā!, atkal spēlējos ar jojo (saite tiem, kas pārāk jauni, lai zinātu, kas tas ir)! Paskatījos arhīvā, cik man bija svars 2018.gada augustā – 77,5kg. Līdz 2019.gada martam tie pieauga līdz 83kg. 83kg pie 1,64m garuma! Es jau paspēju samierināties, sakrāmēt maisos un likvidēt “šajā es vēl kādreiz ielīdīšu” drēbju kalnu, sapirkt jaunu, liel[āk]a izmēra (darbā jāatgriežas, pliks jau neies). Tad man trāpīja laimīga nejaušība Mārtiņa Bidiņa FaceBook reklāmas izskatā.

Ohhh, cik tā nejaušība bija laba! Cilvēks māca ēst, nevis sēdina uz diētas. Māca nestresot un izgulēties. Neliek atteikties no jebkā. Es septiņu mēnešu laikā pazaudēju 15kg! Man kļuvušas vienaldzīgas kūkas, bulkas un saldumi kopumā. Porciju apjomi samazinājušies, proporcijas mainījušās. Esmu “novesta” tik tālu, ka bez īpaša kārdinājuma skatos uz jebkuru pastas ēdienu. Lieku sev mazus mērķīšus. Eju soļiem.