Nekas svarīgs

Kas notiek? Enerģijas un prieka viļņi mijas ar nogurumu un besi, kad neko negribas, nevaru un tas viss tracina. Esmu labi turējusies pēdējo mēnesi – atkal mainījusi ēdienkarti, aktīvi sportojusi, visādi citādi bijusi godīga un laba. Rezultāti ir, pie tam ļoti smuki, bet! Vai nu aukstums pie vainas vai kas, bet vairs nespēju izturēt to veselīgo padarīšanu. Kāri rīt siekalas, kamēr blakus kāds ēd bulciņu, cept torti un nepagaršot krēmu, aizbraukt ciemos un atteikties no namamātes rūpīgi pagatavotās vistiņas, kautrēties palūgt 2l tējas zaptsūdeņa vietā…

Iestājies tāds panīkuma moments. Es zinu, kas man būtu jādara, bet nespēju, jo negribu.

Varbūt pie vainas ir tas, ka man nākas sevi lauzt un tas uzliek daudz lielāku slodzi kā visi sporti kopā? Veselīgā ēšana: piecreizējas maltītes dienā nelielās porcijās, ogļhidrāti ar olbaltumvielām brokastīs, ogļhidrāti ar šķiedrvielām pirmajās pusdienās, ogļhidrāti ar olbaltumvielām otrajās pusdienās, olbaltumvielas ar šķiedrvielām un vitamīniem vakariņās, ir par daudz cilvēkam, kurš līdz šim ēdis 1-2 reizes dienā, pēc iespējas veselīgāk, mazkalorijaināk, tomēr neliedzot sev nelielus prieciņus. Jā, svars šādi krīt nedaudz ātrāk, organisms saņem visu nepieciešamo, es kļūstu arvien nelaimīgāka.

Sēžu pārdomās – cīnīties, mēģināt pārvarēt sevi un ēst pēc priekšrakstiem vai atgriezties pie sev pieņemamākā varianta? Jo ir man tāds niķis – jo biežāk ēdu, jo biežāk gribas, jo biežāk gribas, jo vairāk apēdu. Porcijas aug, sāku arvien vairāk pieķerties treknām lietām. Tāpēc kā labāko veidu, kā turēt sevi grožos, esmu atzinusi ēšanu reti, liesi un samērīgās porcijās. Tā pavisam noteikti ir vieglāk sekot līdzi apēstajām kalorijām, mazākas iespējas aprīt kādu slēpto tauku tādejādi dodot iespēju paniekoties arī ar treknākām lietām – sieriem, dažādām mērcēm, saldumiem.

Zinu, ka jāizlemj man pašai, bet šobrīd pat intuīcija nesaka neko priekšā, pat viņai panīkums 🙂

Leave a Reply