Pavasara neprāta [ne]darbi

Jau kādu nedēļu vai divas jūtos kā apreibusi. Griežos, burbuļoju, krāsojos un baidos. Laikam jāsāk ar bailēm.

Nākampiektdien būs mana pirmā darba diena pēc vairāk kā gadu ilga atvaļinājuma. Bijām ar jauno šefu sarunājuši, ka, nākot tuvāk šim datumam, dosim viens otram ziņu, es aiziešu kādas dienas aprast ar jauno situāciju darbā (uzņēmumi apvienojušies, jauns un glīts birojs, paplašināta komanda), bet joprojām neesmu sadūšojusies piezvanīt vai uzrakstīt. Drīzāk gan uzrakstīt, jo caur priekšgaldu zvanīt negribu, bet viņa tiešais tālruņa numurs ir pazudis nebūtībā kopā ar visiem pārējiem un visu citu, kas bija manā telefonā. Un viņš arī nav devis ziņu. Visticamāk aizmirsis par mani 🙂 Baidos atgriezties. Baidos kā pirms pirmā randiņa. Zinu, ka viss būs labi, bet tas satraukums….

Mēģinu sevi nomaskēt ar krāsām. Nezinu vai krāsojos, lai sēdētu slēpnī, vai arī tās ir kaujas krāsas. Acis tā vien šaujas uz visu, kas ir košs. Jaciņas, svārki, somiņas. Pilnīgā neprātā nopirku dažas somas. Tagad mēģinu kombinēt klāt pārējo 🙂

Katru dienu ejot garām, noglāstu tās ar skatienu, tad paveros pa logu cerībā, ka vasara jau būs klāt, bet nekā. Mēģinu sevi pārliecināt, ka pie melnbalta skujiņraksta mēteļa kāda no tām būtu lietojama jau tagad, bet veselais saprāts liek nogaidīt. Vienīgā, kurai jau šobrīd ir atļauts mani pavadīt, ir mazā oranžā, jo vismazāk izskatās pēc tipiskas vasaras somas. Piecas no šīm sešām somām es iegādājos 10 minūšu laikā vienā veikalā un tik alkatīgi mirdzošām acīm, ka sajutos nedaudz neprātīga. Ieejot veikalā man rokas trīc un kā žagatai gribas grābt visu košo. Esmu izšķiedusi sev netipiski daudz naudas. Faktiski visu pēdējo lielo māmiņalgu. Palicis tikai tik daudz, lai nopirktu braukšanas kartiņu un veiktu vienu ikmēneša maksājumu. Sliktākais tas, ka arī šo atlikumu tik ļoooti gribas notērēt nopērkot sev ko jauku, pavasarīgu un košu 🙂

Bet labais – šodien izšķiroju skapi. Atbrīvoju vienu plauktu un rezultātā tiku pie diviem lieliem maisiem ar apģērbiem, kurus noteikti nekad nevilkšu. Būs vieta, kur sakrāmēt aizvakardienas pirkumus – aptīrīju vienu second hand veikaliņu – ārā iznācu ar diviem Rimi maisiņiem pilniem ar dažādiem labumiem. Būtu bijuši vēl pāris maisi, bet šoreiz apģērbu izvēlējos pēc nedaudz citiem kritērijiem kā parasti – ņēmu piedomājot, ko ar ko varētu kombinēt, kristiski izvērtēju vai o, smuks! būs tikpat aizrautīgs arī aizejot mājās. Rezultātā – vairāk kā puse no sākotnēji atlasītā devās atpakaļ savās kaudzēs. Laikam jau tomēr mans veselais saprāts nav devies atvaļinājumā uz nesasniedzamu vietu 🙂

Ai, būs taču labi, vai ne?