Tēja iedzerta, vakariņas paēstas, var nedaudz paklačoties un latviešiem tipiskā garā aprunāt kārtējo kultūras pasākumu. Secinājums – ar vīru patiešām nav viegli! 

Uz teātri eju reti, reti. Un skatos izrādes vieglās, bet šī jau bija par daudz paviegla. Par spīti ieteikumiem, ka līks var smieties, par spīti tam, ka pirmajā cēlienā tiešām smējos, jāsaka, ka kas par daudz tas par skādi! Visas izrādes laikā izkaisītos jociņus nebija iespējams pārstrādāt ilgstoši un otro cēlienu pārdzīvot palīdzēja starpbrīdī izdzertā vīna glāze. Ak, kā man gribējās arī izrādi skatoties iedzert! Iespējams vecu angļu alkoholiķu radīto garadarbu tad būtu iespējams izbaudīt. Kopumā sajūta kā pēc ļoooti daudz Benija Hila sēriju noskatīšanās – daudz plikumu, mīlas, nē ne mīlas, bet nenotikušu un notikušu kniebienu, trīsstūru, četrstūru un dažādu citādāku ģeometrisku figūru, kustību, skraidīšanas un lēkāšanas.

Aktieri? Ķesteris uzbraucošā tonī spēj runāt tikai kā Ugunsgrēka Fēlikss, bet tirliņu pārliecinoši nospēlēt nespēj, Rešetina trumpis – smukais dupsis un formīgais augums, Uz Vārpiņu skatoties man nepārtraukti rēgojās Mirdzas Martinsones Monika – tikpat samocīts tēlojums, tikpat līdzīgs vizuālais tēls.Jāsaka, ka Rubule un Ķuzule bija visdzīvīgākās un neizskatījās, ka viņas izrādi atstrādātu. Tieši tāds iespaids radās par parējiem aktieriem. Bet Ozoliņu žēl sametās – aizveroties aizkaram tik veca, nogurusi un nelaimīga… Laikam tāpēc, ka lomas vairs tik viegli nedodas rokās un jāspēlē šādā balagānā.

Ehhh, te nu bija kulturāls vakars!