Ieriķu dzirnaām jau vairākus gadus esam braukuši garām, dodoties uz laukiem, bet, lai apskatītu, devāmies speciāli.

Ieriķu dzirnavu dabas taka, kā tā tiek lepni dēvēta mājaslapā, ir mazs riņķītis gar upi ar dažādiem mākslinieciskiem objektiem. Ziemas laikā, brīvdienā, vārtiņi ir slēgti, kases namiņā neviena nav, bet ir zīmīte ar numuru, kur var zvanīt. Izrādās atslēga ir atrodama blakus esošajā kafejnīcā, turpat arī jāsamaksā (viņi dod priekšroku skaidrai naudai).
Pirmais, ko pamanām ir dažādi interesanti veidojumi no sūnām – ripuļi, virpuļi (laikam gliemeži domāti) un dažas stirnas. Smuki.

Noejot lejā un paejot gabalu tālāk, nonākam pie upes. Ir izbūvēts skatu laukumiņš pie pirmā ūdenskrituma, visuru laipas, margas. Ūdenskritums Latvijas mērogiem gandrīz vai dēvējams par lielu, bet mulsina pretējā krastā gar ūdens līniju novilktās trubas, kā arī noskaņai traucē nelabojama lieta – šosejas tuvums. Ejot tālāk, jāskatās vērīgi, jo šur tur ūdenī slēpjas cita māksla – akmens sejas, upes krastos miniatūri ūdens rati un namiņš.

Gar taku ir redzami vēl sūnu zvēri. ātri pieveicam taku vienā virzienā, šķērsojot tiltiņus (esot uztaisīti septiņi – kāzinieku vajadzībām, lai jaunais pāris ātri var tikt galā ar obligāto programmu), priecājoties par upes krastos atsegtajiem iežiem vairāk kā par mākslīgi veidotajiem objektiem.

Veco dzirnavu pagalmā var apskatīt drupas, ir namiņš, kur vasarā droši vien darbojas āra kafejnīca. No bērnu izklaidēm gabaliņu tālāk ir šūpoles, vietām redzmi no vasaras saglabājušies dekoratīvi elementi. Taka ir īsa, tāpēc ātri esam jau pie lielās ēkas un dzirnavu rata. Apskatei pietiek ar dažām minūtēm, var pakāpties augstāk un palūkoties uz upi no cita skatu punkta. Un turpat arī takai gals klāt.

Kopsavilkumā – var piestāt garāmbraucot, bet speciāli ieplānot apmeklējumu nav vērts, jo arī mājaslapā piesolītie labumi (gaismas naktī un kas tur vēl) neglābs to, ka taka ir īsa, objekti koncentrēti, izstaigāties tā īsti nav kur. Kā mierinājums – kafejnīcā bija dievišķīgas bulciņas. Bet, ja vēlaties arī kafiju – prasiet lielāku krūzi, jo standarta “vienu melnu kafiju, lūdzu!” izpaudās kā kafija esspreso tilpumā. Pēc aukstas pastaigas tas ir daudz par maz.